Buzzerbeater vidē esi viena no vecākajām Latvijas komandām - esi šeit jau no pašiem pirmsākumiem - tāltālās 3.sezonas! Kā Tev pašam liekas - kāpēc ir izdevusies tik ilglaicīga karjera, un kas Tevi šajā spēlē joprojām piesaista?
Teikšu godīgi - daudz loģiskāk būtu bijis, ja šai spēlei jau labu laiku atpakaļ būtu metis mieru. Sāku spēlēt, kad pārvācos uz Rīgu studēt. Pēc Hattrick paspēlēšanas kaut kā iepatikās menedžeru spēles un Bazzeris pavilka uzreiz - te bija lieliska un draudzīga komūna, tādēļ laiku pavadīt bija ne tikai aizraujoši dēļ pašas spēles, bet arī dēļ cilvēkiem. Latvijā bija diezgan viegli nokļūt līdz Virslīgai, kā arī izaudzināt kādu kadru izlasei - tas viss izdevās jau pašā sākumā, spēle gāja uz urrā un bija ļoti interesanti (skatoties tagad, šķiet, ka pārāk ātri viss nāca, jo tālāk neturpinoties tikpat strauji un spilgti, iestājās panīkums un rutīna). Tā nu no brīža, kad atvadījos no Virslīgas, spēli sanāca vairāk, vai mazāk atstāt novārtā līdz par iepriekšējai sezonai.
Ilgi muļļājos pa 2. līgu un īsti nesekoju līdzī forumiem, izlasēm, tirgū nerosījos, tik šo to trenēju (šķiet, ka turku NT garo esmu izaudzinājis pa šo laiku), bet tas arī viss. Taču pagājušajā sezonā sapratu, ka vai nu jāmet miers, vai drusku jāiespringst un jāpaspēlē cītīgāk. Laikam jau sentimenta vadīts, bet domu par komandas nogremdēšanu atmetu momentā - tāda pieķeršanās tomēr ir šai spēlei! Var paiet malā, bet pamest pavisam nevaru, par daudz te tomēr atmiņu! Skatos gan, ka pa šiem gadiem spēlētāju loks ir krietni sarucis, taču tāpat patīkami, ka ir kas darbojas, kas komunicē forumos, vada izlases, trenē jaunos.
Šajā spēlē esi aptuveni 9 gadus, tāpēc komandas pamešana vairs jau nebūtu gluži virtuāls joks, bet jau nopietns lēmums savā dzīvē...Daudzi nezin, bet Tev šajā spēlē ir veikti vairāki nozīmīgi soļi - tādi, kas nekad nepazudīs. Kā viens no viņiem, ir Latvijas Kausa izcīnīšana 7.sezonā...
Vai atceries šo pirmo, un jāsaka, ka pagaidām vienīgo Latvijas mēroga trofeju? Sajūtas to izcīnot?
Kādēļ nav sanācis izcīnīt vairākas trofejas? Tajā brīdī, Tu Latvijā biji viena no stiprākajām komandām, bet pēc tam šādām uzvarām tuvumā īsti neesi bijis.
9 gadi - skan dulli, bet tā, kā šī spēle neprasa daudz stundu dienā, tad īsti nejūti, kā paiet laiks. Gribētos gan uzzināt, kuri no pirmsākumu menedžeriem vēl ir palikuši šeit.
Runājot par kausu, tas ko atceros, uzvara atnāca kaut kā aizdomīgi viegli un priekš manis, negaidīti. Līdz finālam pretī trāpījās tikai 3. līgas komandas un tikai viena spēle pret Virslīgas klubu (Broken Roses), tas krietni atviegloja ceļu. Kā arī, kad 1/4finālā Laachi zaudēja chernobilas wolves, sapratu, ka uzvara nu jau ir pavisam reāla. Bet lai vai kā, uzvara kausā nebūtu iespējama bez tam laikam spēcīgā Vergelis-Ikstens dueta zem groziem. Puikas visu iznesa uz saviem pleciem, paldies par to!
Protams, bija liels prieks par pirmo vērtīgo trofeju (kā izrādās, pagaidām arī pēdējo), par dalību B3 turnīrā (kam biju absolūti negatavs), taču priekšā bija mērķis, ka ir jāuzvar Virslīgā, pilnam komplektam. Tas, kā redzams, vēl nav izdevies un joprojām ir kluba nepiepildītais mērķis.
Kādēļ nav izdevies sasniegt ko vairāk? Labs jautājums. Es domāju, ka atbilde varētu būt manas menedžera spējas, jeb drīzāk nespējas. Jā, sākumā veicās gana labi, uzvara 3. līgā, uzvara 2. līgā, Latvijas kauss, cīņas Virslīgas play-off, taču tas viss notika laikā, kad Latvijas buzzerbeater komūna tikai veidojās, bija tādā eksperimentālā stadijā un bija vieglāk uzspīdēt. Tad menedžeri tapa pieredzējušāki, gudrāki (piedodiet :D) un uz viņu fona sāku slīdēt zemāk un zemāk. Kaut kā nepratu pielāgoties, veiksmīgi operēt spēlētāju tirgū, taktikās. Un kā pedantam pa dzīvi, es kaut kā pieķeros spēlētājiem un neprotu tos pārdot laikā, lai gūtu peļņu, lai uzlabotu sastāvu utt. Savā ziņā nekas nav mainījies arī tagad, taču cerams, ka spēšu salauzt savus paradumus.
Un uzstādu mērķi, kamēr spēlēšu - izaudzināt izlašnieku, kā arī uzvarēt Virslīgu!
Last edited by Armiins at 3/29/2017 8:25:36 AM